LIELAM SUNIM IR VAJADZĪGA PRIVĀTMĀJA AR DĀRZU, BET MAZS SUNS LIELISKI JUTĪSIES DZĪVOKLĪ.

Man patīk atbildēt uz šīm plaši izplatītajām baumām, salīdzinot divas šķirnes: mazo, veiklo Džeku Raselu un milzīgo Krievu kurtu, kas ir divi pilnīgi pretstati. Hiperaktīvajam, augumā mazajam, Džeka Rasela terjeram neapšaubāmi nepieciešama gara pastaiga, īpaši pirmajos dzīves gados, savukārt kurts, neskatoties uz savu lielo izmēru, parasti mājās uzvedas kā kaķis, bieži paliekot nepamanīts. Vispār, manuprāt, tā sauktais “dārza suns” vispār nepastāv. Dažām dzīvošanai ārā piemērotām šķirnēm, piemēram, Ņūfaundlendiem, pieeja dārzam ir priekšrocība, īpaši gadalaikos, kad dzīvoklī vai mājā kļūst pārāk karsts. No otras puses, šķirnes ar iedzimtu teritorijas sargāšanu var izrādīt uzvedību, kas var nepatikt kaimiņiem, piemēram, riešana uz svešiniekiem. Visu izmēru suņiem dārzs var būt priekšrocība, taču tā nav nepieciešamība. Piederība kādai sociālajai grupai sunim ir ļoti svarīga, un pat liels suns vienmēr dos priekšroku dīvānam ar savu mīļāko ģimenes locekli, nevis vientulībai pagalmā.

SUŅIEM PATĪK SVEŠINIEKU PIESKĀRIENI.

Mums bieži tiek mācīts, ka, ja tu tuvojies sunim vai sniedz roku, un tas virzās uz tevi, lai roku apostītu, tas ir aicinājums paglaudīt vai pieskarties sunim. Tas nav pareizi! Mans mīļākais jautājums: kāpēc gan lai suns staigātu apkārt, lūdzot jebkura svešinieka uzmanību? Pat audzētavu suņi to nedara, neskatoties uz to, ka lielāko daļu savas dzīves pavada vieni. Ja bērns meklētu mīlestību pie svešiniekiem, tas liktos dīvaini un nevietā, turpretim no suņa mēs sagaidām 100% pieķeršanos visiem cilvēkiem? It kā ar to vēl nepietiktu, fizisks kontakts ar roku — glāstīšana — nav daļa no suņa dabiskās uzvedības, kā tas ir ar pērtiķi. Primāti, tostarp cilvēki, pauž mīlestību, apskaujoties, pieskaroties un skūpstoties, savukārt gaļēdāji, tostarp suns, pauž mīlestību, savstarpēji kožoties un laizot viens otru, vai daloties atpūtas vietās. Suns var pierast pie mūsu dīvainā mīlestības izrādīšanas veida un iemācīties novērtēt glāstīšanu, taču parasti to pieņem tikai no savas sociālās grupas locekļiem vai tuviem draugiem, nevis no jebkura. Vēl viena liktenīga kļūda ir pieskarties suņa galvai, jo tā ir visjutīgākā vieta jebkuram sunim un šis pieskāriens var sunim nepatikt. Ja vēlies sadraudzēties ar svešu suni, labāk ignorē viņu un esi blakus, kad viņš pats nolemj ar tevi draudzēties, ļaujot sunim uzņemties iniciatīvu!

JA JŪSU SUNS PAČURĀ MĀJĀS, IEBĀZIET VIŅA PURNU URINĀ UN SODIET VIŅU PAR VIŅA "NEPAREIZO RĪCĪBU".

Vienmēr ir kāds iemesls, kāpēc suns nokārto savas fizioloģiskas vajadzības mājā, un, lai atrisinātu problēmu, vispirms ir jānoskaidro iemesls. Jaunam kucēnam vēl nav pienācīgas sfinktera kontroles; tāpēc, kad tieksme viņu uzvarēs, viņš nokārtosies tur, kur atrodas, jo neko citu viņš nevar darīt. Kad suns tiek sodīts ar purna iebāšanu urīnā un sitienu, viņš iemācās urinēt mājā, baidoties no sava cilvēka, un dažreiz pat apēs savas kakas, lai slēptu pierādījumus un izvairītos no soda. Pēc pusaudža vecuma pie vainas būs citi iemesli - veselības problēmas, piemēram, cistīts; uzvedības problēmas, piemēram, saistībā ar jauna ģimenes locekļa ienākšanu ģimenē; bailes; iespējams sunim ir par maz pastaigu. Jebkurā gadījumā suņa sodīšana situāciju neuzlabos, gluži otrādi, tas situāciju var tikai pasliktināt.

JA SUNS VELK PAVADU, IZMANTOJIET SAVELKOŠO/ASO KAKLASIKSNU.

Savelkošā kaklasiksna bieži vien ir nepareizi lietots instruments. Dažos gadījumos tā ir jāizmanto, lai jūs un jūsu suns pastaigās justos droši. Tomēr šis rīks nav principiāls risinājums, lai atturētu suni no pavadas vilkšanas. Kad suns velk, tam ir iemesls: viņš vēlas iegūt vairāk vietas lai ostītos, baidās no apkārtējās vides un vēlas aizbēgt, nepatīk atrasties pie pavadas, neuzticas savam pavadonim vai baidās no citiem suņiem un/vai cilvēkiem. ... Šie ir tikai daži no iespējamiem cēloņiem, kas pastaigu var pārvērst par nogurdinošu murgu. Galu galā suņa vilkšana var beigties žņaugšanas dēļ un aizrīšanās sajūtas dēļ, taču, kad tas pārstās klepot un atsāks normālu elpošanu, tas pēc iespējas ātrāk vilks vēlreiz. Lai atrisinātu problēmu, mums jābūt pacietīgiem un jāapmāca suns pie pavadas, un tai ir jābūt saziņas līdzeklim, nevis spīdzināšanas metodei.

SAIMNIEKS IR BARA VADONIS, SUNS ĒD PĒC ĢIMENES, DĪVĀNS UN GULTA IR TABU ZONAS.

Vēl viens mīts, kas jāapspriež, ir par bara vadoni, kas liek mums justies kā "supermeniem" un "supersievietēm". Patiesībā zinātne jau kādu laiku šo terminu ir aizstājusi ar vārdu "handler", kas labāk raksturo lomu sociālajā grupā vai ģimenē. Dažiem suņiem ir sabiedrisks raksturs, citi dominē, taču būtu maldinoši tos definēt kā pakļāvīgus, bet citus – kā bara vadoņus, ja attiecības, kas dominē sociālajā grupā, ir daudz sarežģītākas. Gadu desmitiem klīda baumas, ka mums vajadzētu definēt savu lomu, atņemot suņa bļodu pēc tam, kad viņš pārtraucis ēst. Kā jūs reaģētu, ja es atņemtu jūsu šokolādes kūku? Es būtu ļoti dusmīgs, tad kāpēc sunim jāpieņem tik muļķīgu ieradumu? Gluži pretēji, es iesaku dot sunim barību, pirms paši sēžamies pie galda, jo ar pilnu vēderu mūsu pavadonis būs mazāk motivēts ubagot un ļaus mums mierīgi ēst. Bara vadoņa lomu pat nenosaka tas, kurš ieņem gultas un dīvānus, tieši otrādi: kā minēts iepriekš, suņiem patīk gulēt kopā ar pārējo baru! Izaicinājums ir tikai tad, ja suns nevēlas dalīt savu atpūtas vietu un pasargā to no citiem ģimenes locekļiem. Šādos gadījumos ir prātīgi, lai katram būtu sava ekskluzīva atpūtas vieta.

SUŅU TĒVIŅI NESADZĪVO AR CITIEM SUŅU TĒVIŅIEM.

Katrs suņa īpašnieks pastaigas laikā ir dzirdējis šo jautājumu: "puika vai meitene?" It kā suņu sakaušanās iespējamība ir atkarīga no suņa dzimuma. Labāks jautājums būtu par to, vai suns ir sociāli pielāgots. Tēviņš vai mātīte, suns, kurš prot “lasīt” apkārtni un likt sevi saprast bez pārpratumiem, dos priekšroku izvairīties no nepatikšanām. Suņi ir miermīlīgi dzīvnieki, kas izvairās no nevajadzīgām cīņām, jo brūces var izraisīt nāvi, un jebkuras dzīvas radības galvenais mērķis ir izdzīvot. Tāpēc cīņa ir pēdējā izeja. Ja suns nonāk nepatikšanās, tā bieži vien ir cilvēka vaina. Piemēram, izlaižot viņu suņu parkā, kur viņš ir spiests mijiedarboties ar citiem, dīvainiem un nesaprotamiem suņiem. Daži suņi var būt nedraudzīgi, nespēj distancēties vai atkāpties no konflikta situācijas. Lai izvairītos no problēmām, ko izraisa nepietiekama socializācija un pārmērīgs uztraukums, laba iespēja ir ļaut suni brīvi palaist lielā, nenožogotā vietā, kas ļauj suņiem izvēlēties mijiedarboties tikai ar draudzīgiem suņiem un izvairīties no konfliktiem, neatkarīgi no to dzimuma.

IR PAREIZI MAZUS SUŅUS TURĒT TELPĀS.

Esmu viesojusies mājās, kur man atklāti stāstīts, ka mazais sunītis vēlas iet pastaigās tikai tad, kad ir jauks laiks, pretējā gadījumā viņš paliek mājās un nokārtojas iekštelpās. Arvien vairāk cilvēku, kuri vēlas suni, bet kuriem ir maz laika, ko tam veltīt, galu galā izvēlas mazu suņu pavadoni, izturoties pret to līdzīgi kā pret kaķi, visu laiku turot to telpās. Tomēr iekštelpu vide nepiedāvā suņiem pietiekami daudz stimulācijas. Tas ir garlaicīgi un vienmuļi, un dzīvnieki, kas ir ieslēgti četrās sienās, bieži ir nomākti un nav pietiekami izaicināti. Kad suņi dodas ārā, viņi mācās no apkārtnes, saņem garīgu un fizisku stimulāciju un kustās. Jo īpaši, liedzot kucēnam tiesības uz kustību brīvību, bieži rodas nopietnas uzvedības problēmas, piemēram, bailes palikt vienam, vandālisms, pastāvīga riešana, agresija un trauksme. Jūs arī kļūtu traks, būdams ieslēgts mājā, ko mēs lieliski nesen izjutām Covid-19 ierobežojumu dēļ. Tad kāpēc gan lai suns vai kaķis būtu apmierināts ar šādiem dzīves apstākļiem? Neviens nav laimīgs cietumā.

PATVERSMĒS MĪT TIKAI PROBLEMĀTISKI SUŅI.

Patversme nav suņu cietums, kurā ir ieslodzīti "suņu noziedznieki" ar uzvedības problēmām. Faktiski suņi ar uzvedības problēmām pārstāv tikai nelielu grupu; pārējos vienkārši ir piemeklējusi nelaime, viņi ir pazuduši vai nonākuši nepareizo cilvēku rokās, cieš no pamešanas, noraidījuma vai ļaunprātīgas izmantošanas. Patversmes suņi ir cīnītāji: suņi, kuri ir spējuši pieņemt notikušo un spēj atrast līdzsvaru, neskatoties uz pārciestajām grūtībām. Viņi ir lepni, spēcīgi un dažreiz trausli, tās ir īpašības, kuras bieži tiek aizmirstas, ilūziski ticot, ka nopirktais suns ir līdzsvarotāks nekā izglābtais suns. Tas ne vienmēr ir pareizi! Patiesībā daudzi audzētāji ir negodīgi un nerūpējas par dzīvnieku labturību. Kucēni ‘’audzētavās’’ mēdz augt vidē, kas nav piemērota viņu psiholoģiskajam līdzsvaram, bieži vien visa kucēnu pasaule ir tikai audzētava, un mammas ir tik noslogotas, ka tās nespēj pildīt savu vecāku lomu. Kucēni aug disfunkcionālā vidē ar nekompetentiem vecākiem, un rezultātā viņiem var būt nopietnas uzvedības problēmas. Vai nav ētiskāk un ekonomiskāk pieņemt kādu no daudzajiem dzīvnieku patversmēs paslēptajiem neapstrādātajiem dārgumiem?